Ir tāda dziesma. Mīts par dvēseles pārceļošanu kokā, no kura griezta kokle skan kā meitenes balss, jo tur viņas dvēsele skan. To izstāstīt var minūtes laikā, izdziedāt 3+ minūtēs, bet kā to izdejot?
Būs nūģi un dejas nedraugi, kuri teiks, tas nav dejojams! Ko, lai šiem saka...negribi, nedejo.
Tomēr uzdevums nav no vienkāršajiem. Stereotipais uzskats par tautas deju ir tāds, ka tā ir dejošana pa pāriem un tikai noteiktos ornamentos t.i. cimdu raksti, jostu raksti. Tas nav slikts uzskats, bet rada priekšstatu, ka mēs no senčiem esam mantojuši tikai ierobežotu horeogrāfiskās folkloras daļu. Ļoti ierobežotu. Jocīgi, ka katrs latviešu sabiedrisks darbinieks, kas grib izteikties par deju uzsver tieši šo aprobežoto uzskatu.
Mūsu deja nav ne rēna, ne vienmuļa, ne vienveidīga. Tieši otrādi...tā vienmēr bijusi ļoti dzīvelīga, sparīga, daudzveidīga un bagātīga. Ko vien nenozīmē deju dziesma ES NENĀCU ŠAI VIETĀ SAVU MIEGU IZGULĒT
Mūsu tautas dejā ( lūdzu nejaukt ar tautisko deju) liela nozīme improvizācijai un variācijai tieši individuālā plāksnē. Puiši dejo lieliem lēcieniem (lēkšiem, lēkšiem aulēkšiem), kājas piecirsdami, paši un meitas apmesdami uz vietas (uz dāldera riņķi griezu, uz pimbera apsagriezu)
Tādu deju, kur jāizdejo stāsts, sauc par balādi. Tāda balāde ir mūsu Māte savas meitas sauca.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru