Video atmiņas no Dandaru 1. brauciena uz ASV

1989. gadā Dandari staroja. Plānojās brauciens uz ASV folkloras festivālu Bransonā. Toreiz, vēl PSRS laikā uz ASV varēja izbraukt tikai tad, ja no ASV puses bija ielūgums. Dandari šādu ielūgumu bija dabūjuši, kad 1988. gadā Rīgā notika festivāls Baltica un amerikāņu grupas vadītājs – festivāla direktors uzaicināja Dandarus braukt piedalīties viņa festivālā. Tiesa Dandari brauca pavisam uz citu festivālu, jo uz minēto jau bija pieteikušies pārāk daudz gribētāju.

Kā tur gāja, tas ir garš, piedzīvojumiem bagāts un ļoti interesants stāsts. Vienkāršāk ir pastāstīt un parādīt, kā gāja koncertos. Par to ir uzņemta videolente, jo sasaņā ar vienošanos ar LVU Studentu arodkomiteju (vad. V. Koziols) un Studentu centru (vad. I. Slavinskis), līdzi brauca arī videooperators Ints Indriksons, kurš filmēja notikumus. daļu no safilmētā materiāla, pateicoties Raimondam, var apskatīt Dandaru profillapā draugiem.lv.

Lielais Tūdaliņš

Lielais Tūdaliņš ir viena no pirmajām tautas dejām, kuru sāka dejot Folkloras kustības ietvaros tad, kad sapulcējās pietiekošs cilvēku skaits. Ņemot vērā, ka toreiz , sākot no 1978. gada Folkloras viļņa iespaidā dažādi gadskārtu sarīkojumu, ko rīkoja aktīvākās kopas (Skandinieki no 1976., Savieši no 1980.), Brīvdabas muzejs, kā arī ievērojamu folkloras vācēju un pētnieku atceres dienas bija kupli apmeklētas, tad noslēgumā, kad sākās Sadancošanas daļa, bieži vien dejoja dažādus Tūdaliņ, tāgadiņ variantus.

Dandari, kur vien piedalījās, tur dejoja līdzi un nebija pārāk grūti šo rindas deju ieviest arī priekšnesumos. Apskatīju, ko raksta H. Sūna savās dejas grāmatās un secināju, ka šāds variants ir bijis arī viņa slavenās Audēju dejas pamatā. Līdzīgas dejas ar ložņāšanu vārtiņos, savdabīgām vijām un žoga pīšanu ir arī visām Baltijas krastos dzīvojšām tautām.

Redzamajā video, kas uzņemts ASV folkloras fetivālā OLDE COUNTRY FOLK FESTIVAL, ir jau nostabilizējies Lielā Tūdaliņa variants.

Māte savas meitas sauca – kā izdejot mītu?

Ir tāda dziesma. Mīts par dvēseles pārceļošanu kokā, no kura griezta kokle skan kā meitenes balss, jo tur viņas dvēsele skan. To izstāstīt var minūtes laikā, izdziedāt 3+ minūtēs, bet kā to izdejot?

Būs nūģi un dejas nedraugi, kuri teiks, tas nav dejojams! Ko, lai šiem saka...negribi, nedejo.

Tomēr uzdevums nav no vienkāršajiem. Stereotipais uzskats par tautas deju ir tāds, ka tā ir dejošana pa pāriem un tikai noteiktos ornamentos t.i. cimdu raksti, jostu raksti. Tas nav slikts uzskats, bet rada priekšstatu, ka mēs no senčiem esam mantojuši tikai ierobežotu horeogrāfiskās folkloras daļu. Ļoti ierobežotu. Jocīgi, ka katrs latviešu sabiedrisks darbinieks, kas grib izteikties par deju uzsver tieši šo aprobežoto uzskatu.

Mūsu deja nav ne rēna, ne vienmuļa, ne vienveidīga. Tieši otrādi...tā vienmēr bijusi ļoti dzīvelīga, sparīga, daudzveidīga un bagātīga. Ko vien nenozīmē deju dziesma ES NENĀCU ŠAI VIETĀ SAVU MIEGU IZGULĒT
Mūsu tautas dejā ( lūdzu nejaukt ar tautisko deju) liela nozīme improvizācijai un variācijai tieši individuālā plāksnē. Puiši dejo lieliem lēcieniem (lēkšiem, lēkšiem aulēkšiem), kājas piecirsdami, paši un meitas apmesdami uz vietas (uz dāldera riņķi griezu, uz pimbera apsagriezu)

Tādu deju, kur jāizdejo stāsts, sauc par balādi. Tāda balāde ir mūsu Māte savas meitas sauca.

Grāmatu vešana 1

Kad dibinājās Dandari, tad amatiermākslas lauciņā, ko tad sauca par mākslinieciso pašdarbību, valdīja strikti noteikumi. Viens no noteikumiem bija tas, ka, lai kontrolētu kolektīva dalībniekus, ieviešami un aizpildāmi apmeklējumu žurnāli. Šie žurnāli ir saglabājušies un te jūs redzat pirmos trīs. Pirmas (no kreisās sākts pat 1979. gadā vēl kā Fizikas un matemātikas deju pulciņa žurnāls, bet topot par augsskolas centrālo kolektīvu žurnāls netika mainīts.

Otrā attēlā redzam topošo Dandaru dalībnieku sarakstu. no 1. līdz 12. numuram ir īstās kopas dalībnieces, bet tālāk ierakstītas jaunās dalībnieces, kas veidoja LVU Folkloras studiju.

1. koncerts pirms 30 gadiem

Te ielikšu tikai mazu foto, kas dokumentāli apliecina brīdi, kad radās Dandari.

Foto ir no manas Dandaru koncertgrāmatas, kur esmu reģistrējis visus koncertus no 1980. līdz 2000. gadam, kad man pašam bija tas gods izveidot un vadīt šo studentu kopu.

Mēģinājumā – koncertā piedalījās 4 pāri. Diemžēl toreiz grāmatā neierakstīju, precīzi kuri bija tie sākuma cilvēki.

Iespējams, ka eksistē arī fotogrāfijas. Tikai jāpameklē.

1. mēģinājums pēc 30. gadiem

7. okobrī Dandari aicināja visus vecos dalībniekus uz mēģinājumu. Arī es sataisījos un aizgāju uz slaveno Zeļļu ielas zāli, kur aizvien mēģina LU Dandari.

Biju cerējis satikt tikai nedaudzus vecos šobrīd neaktīvos dalībniekus, bet ieraudzīju kuplu jauniešu pulku. Veco diemžēl nebija daudz. Tas skumdināja, bet tikai nedaudz.

No šī mēģa te ievietoju Aulejas Žepera fragmentu. Kā redzams "vecie" ļoti cenšas sevi parādīt. Jaunie to novērtē:)



Aulejas Žepers ir latgaliešu Krusta dancis pēc Prankusejas (Franksēzes) parauga. To 1987.-88. – 89. gados vasarās pierakstīju, daudzkārt ciemodamies Meža Goldos pie muzikanta Jakoveļu Jāņa, Dzalbos pie Monikas Dzalbas, Helēnas Dzalbas un arī pašā Aulejas centrā pie visām Aulejas sievām uzreiz. No gabaliņiem vien tika salasīta šī deja. Man šajā darbā vienu vasaru palīdzēja Sandra Lipska un Sandra Strautiņa, kas kopā ar manu ģimeni ciemojās pie aulejiešiem.

Šodien!

Kalendārā toreiz bija ierakstīts 1980. gada 14. novembris. Vakarā pēc lekcijām Latvijas Valsts Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes studentu deju pulciņa dalībnieki pulcējās Visvalža ielā 4a, Filoloģijas fakultātes Aktu zālē. Nākošajā dienā bija paredzēts braukt uz Kauņu, lai apciemotu Kauņas fakultātes studentus. Tāpēc fakultātes vadība bija lūgusi sarīkot priekšnesumus sākumā tepat uz vietas, sak, lai pārbaudītu, ko studenti māk. Stdenti dejoja un dziedāja. Es sapratu, ka izdevīgs brīdis ir klāt un jau agrāk briedušo domu izteicu skaļi – jādibina folkloras ansamblis – studija. Nākošā rītā uz Kauņu jau brauca jaundibinātā LVU Folkloras studija.

...

Tā sākās stāsts par Dandariem. Vai varbūt tas sākās jau agrāk 1977. gadā, kad mani uzrunāja Halina Veide, lai nākot vadīt fakultātes pulciņu. Toreiz piekritu tikai tāpēc, ka tika solīta laboranta vieta Universitātē un atalgojums. Halinu labi pazinu, zināju, ka fakultāte izceļas ar lielu dzīvīgumu un dejas mīlestību. Piekritu.