Par Dandaru vārda izvēli

Sākumā bija Fizmatu tautiskās dejas pulciņš,

tad tapa L(V)U Folkloras studija...

tad radās doma, ka vajag savu nosaukumu.

Taisījām konkursu. Sarakstījām uz lapiņām veseli rindu ar daiļiem nosaukumiem, pietiktu visai Rīgai un vairāk.

Es uzrakstīju Dandari. Tas man vairākas naktis skanēja ausīs.

Tad finālā palika 2 nosaukumi – Spriņģi un Dandari. Uzsvēru, ka vajag Dandarus un pie tā palika.

Kad gāju nosaukumu apstiprināt, tad man KM ierēdnis prasīja, kas tas par tādu nesaprotamu vārdu. Nezināju, ko, lai saka. Atbildēju, ka no 2 vārdiem – Dancot+Darīt. Tas ierēdnim patika.

Nupat izlasīju tīmeklī šādu tekstu:

"The once powerful Raj, or ruling Gonds, have now been reduced to the status of a tribe that needs the protection of the Indian government for its survival. In defiance of their poverty and lack of power, the Raj Gonds every year celebrate Dandari, a ritual of their former authority and of their philosophy. The symbolism of Dandari is complex; riddles and skits allow the Gonds to laugh at their fate while certain young men, through their dress and actions, blur the distinctions between gods and men, between men and nature. ... Anthropologist: Michael Yorke."

Ko domājat jūs?

XXX koncerts

Jāatzīst, ka esmu gandarīts par to, ka Dandari turās labi un spēj izveidot sakarīgu Lielajā Aulā rādāmu koncerta programmu. Interesanti likās, ka koncerts ir veidots kā uzvedums. Šķiet, tādi bija Dandaros pieņemti ap 1985. gadu un šad tad atkal veidoti, kad nu uznākusi luste vai vajadzība.

Paldies tām Dandaru meitām (īpaši Dacītei Visnolai), kuras mani pierunāja piedalīties un izveidot jaunu, nedejotu deju.

+

Dandari joprojām spēj nodejot Aulejas Žeperu pat ļoti labi;

Dandaros ir daudz dalībnieku;

Dandaros ir daudz muzikantu;

Dandaros ir daudz puišu;

Dandaros sāk parādīties labi sagatavoti dalībnieki no bērnu kopām (kas dod iespēju izveidot supergrupu)

Dandari ir organizēti, kārtīgi, labi izskatās un zina, ko dara (nju vismaz tāds iespaids)

Dandaru ideāls 1978. gadā

Mana iecerētā ansambļa profilu izveidoju 1978. gada augustā pēc ceļojuma uz Sovākiju un Morāviju, kur apmeklēju trīs dažādus folkloras festivālus Svidņikā, Strāžnicē un Vīhodnā. Tad ievēroju, ka festivālos notiek ļoti aizrautīga muzicēšana un dejošana, pie tam dejošana nemaz netraucē cilvēkiem dziedāt un vēl lēkājot arī paspēt uzspēlēt vijoli vai stabuli.

Sapratu, ka mans ir iespēja radīt jauna veida grupu – tādu, kas līdzinātos XX gadsimta 70. gadu labākajiem profesionāļiem – dejotu kā valsts deju ansamlis DAILE, muzicētu kā ļoti populārais ansamblis ORNAMENTS un dziedātu kā pasaulslavenais koris AVE SOL, pie tam darītu to visu kopā.

Jā, tik vien un ne mazāk!

Tāda ansambļa nebija, nebija, no kā noskatīt līdz šim nebijušū pieredzi. tāpēc sākumā laikam kļūdu bija daudz. Arī resursu nebija. Visi man zināmie jaunieši, kad viņiem pajautāju, vai viņi varētu reizē dziedāt un dejot, aizrādīja, ka tas ir neispējami un pat ļoti neveselīgi. Tāpēc nekas cits neatlika, kā turpināt darboties ar Fizikas un matemātikas fakultātes deju kopiņu, kur mani, horeogrāfijas studentu bija paaicinājusi tautiskās dejas liela entiziaste Halina Veide.

Tomēr pāris gadu pagāja, kamēr pats aptvēru, kas jādara, kā arī to, ka gatavus dalībniekus nedabūšu – tie būs pašam jāaudzina.

Astes celšana

Kas sunim asti cels?

Man bija tā iespēja un gods dibinā† un darboties sava laika visprogresīvākajā folkloras/mākslas pulciņā, kurš ir atstājis ilglaicīgu ietekmi uz Latvijas kultūru. Tas darbs, kas tika izdarīts vēl nav ne izvērtēts, ne novērtēts. Jāsaprot, ka pašu augstāko vērtējumu jau dod cilvēki ar to, ka maina savu domāšanu, uzvedību un rīcības motivāciju.

Mēs XXgs. 80 gados Izveidojām jaunu paradigmu un ar to parādījām jaunu ceļu visiem, kas nodarbojas ar tradicionālo deju, ar skatuvisko deju un līdz ar to arī palīdzējām veidot jaunu deju svētku modeli. Pirmais grūdiens bija Koncerts L(V)U Lielajā aulā 1981. gada maijā, Tas bija mans diplomdarbs. Kopā ar jaunajiem Dandariem parādījām, kādas ir folkloras dejas iespējas. Tas bija pārliecinošs. Mans pedagogs, horeogrāfs un dejas pētnieks Harijas Sūna staroja. LMA prorektors, komponists Dzintars Kļaviņš spieda roku un teica, ka mums ir grandiozi plāni, kas izdosies, jo viņš saredz šāda stila uzvaras gājienu. Brīdināja arī par elitārisma briesmām. Folklorists, LFK pētnieks Jānis Rozenbergs uzsvēra, ka svarīgi, ka mēs esam iesaistījuši pietiekami daudz puišu. Lai dižajiem vīriem vieglas smiltis! Ko domāja Ingrīda Saulīte, kad saulaini smaidīja? Tas būs jāpajautā viņai pašai, kamēr vēl ir tāda iespēja.

Nākošāis Lielais Ceļa Stabs, ko sasniedzām bija uzvara jaunrades dejas skatē 1982. gadā ar "Latgaliešu kāzu polku". Startējot tūlīt aiz profesionālās deju grupas Daile, kura prezentēja U. Žagatas laikam visu laiku dižāko deju "Dejotprieks" mēs, jauniņa studentu folkloras kopiņa (Dandari) nenobālējām, bet nostājāmies līdzās profiņiem uz viena pakāpiena. Jau pēc vairākiem gadiem Daile savā repertuārā iekļāva citu mūsu deju "Aulejas žeperu". Drīz radās tādas kopas kā Dziga, Musturs, Sudmaliņas, kas pārņēma un ietekmējās no Dandaru stila, radās dejas folkloras festivāls Sudmaliņas un bija citi jauki notikumi, bet tas ir jau cits stāsts.

Tādu slavas apmirdzētu brīžu bija daudz. Cilvēki izteica apbrīnu un tālredzīgi zīlēja, ka tuvākajos Deju svētkos dejos tieši tādas dejas, kādas mēs popularizējām. Nu tas ir noticis. Var teikt 90% no Deju svētku repertuāra sastāv no dejām, kas ir veidotas folkloras stilistikā – Dandaru stilā.

Vēl tikai atlicis viens solis līdz tam, lai būtu iespējams Deju svētkus eksportēt. Ar saviem studentiem pirms pāris gadiem strādājām pie šāda modeļa izveides. Varbūt kāds no viņiem būs tik talantīgs, ka spēs to ieviest.