Kādu dienu nolēmu pastaigāties pa Rīgas bulvāriem. Sāku no Raiņa bulvāra un aizgāju līdz Aspazijas bulvārim. Skatos un neticu savām acīm – pie Baltā nama put sniegs un izskatās, ka ka kāds kārpās. Tad no kupenas izlīda stalts junēklis otrādi uzvilktu pavecu aitādas kažociņu. Nopurināja sniegu un pakēra tādā pašā tērpā tērptu būtni un ļoti nosalušu – sarkanu seju, un vēl žagaru kušķi uz galvas, un skrēja sildīties tuvāk mūzikai, ko itin jauki spēlēja vēl vairāk nosaluši Dandari.
Tā varētu rakstīt kāds ciitautietis, kurš, nekā te nesaprazdams, būtu ieradies satikties ar Valsts prezidentu pie baltā nama ieejas.
Tam iedomātam cittautietim būtu pilnīga taisnība. Tiešām, pie mūsu baltā nama – Operas svētdienā (19.dec.) LNT dīvas Katrīnas P. aicināti bija pāri kanālam atnākuši Dandari budēļu kažokos, cepurēs un krāsās.
