Dandari piedalās pasaules kultūras forumā

Liela atbildība un gods Dandariem!

https://youtu.be/_7Xbe4j0Vew

Aulejas Žepers NAV kadriļa

Laikam manu mīļō Dandaru iespaidā tagad kadriļas nosaukumu piesien visām dejām, kas neizskatās pēc Plaukstiņpolkas vai Mugurdanča.

Tas nu gan nebūtu ne labi, ne godīgi, ne pareizi, ja mēs par kadriļām sauktu, piemēram, Aulejas Žeperu, Rucavas Sešdanci vai Rīgā dejoto Puķīt pa dambi.

Protams, kadriļas jeb precīzāk kadreļa nosaukums bija un ir sastopams Latgalē, jo tur dažādu iemeslu dēļ savā laikā tomēr dejošana bija vairāk izplatīta kā turpat līdzās Vidzemē. Laikam katrā Latgales pagastā bija vismaz viens kadreļs. Jā kadreļs nevis kadriļa, jo latgaliski tas vārds ir vīriešu dzimtē. Tai pašā Aulejā, no kurienes ir slavenais Žepers,  taču bija arī kadreļs. Pie tam kadreļa izdarīšanas atšķirības pa pagastiem nebūs visai lielas, kur pretī Žepers tāds ir tikai Aulejā, bet otrā pagastā – Izvaltā, kur arī ir Žepers, tas diezgan daudz atšķiras no aulejiešu dejotā, jo Aulejā solo dejo puiši, bet Izvaltā – meitas.

Pie tam vēl jāņem vērā, ka kadriļas nosaukums daudzās vietās Latvijā vispār neieviesās, jo tautā krusta dejas tā arī sauca par krusta dejām, kā bija saukuši pirms parādījās tāda deja kā kadriļa. Nebūtu pareizi pēkšņi gadus 80 pēc kadriļas izzušanas, pēkšņi visas dejas sākt saukt par kadriļām. Katrai dejai ir savs vārds. 

Paldies Dandariem par kadriļas vārda celšanu godā! Cienīsim šo dejas mantojumu, bet nebūsim nelgas un nesauksim visas dejas par kadriļām. Mūsu dejas mantojums ir daudz bagātāks, nekā tas paviršam vērotājam var likties.

Dandariem XXXV, īss ieskats

Skat! Jau pagājuši pieci gadi, kopš te –  DandariXXX ievietoju atmiņas un dažus materiālus par Dandaru izaugsmi pagājušajā laikā.

Tagad svinam Dandaru dzimšanas dienu. Jau trīsdesmit piekto.
Dandari izdomājuši uzrīkot Balli. Tātad pa smalko!
Smalki ģērbjamies un smalki dejojam! Kā jau Rīgas "študentes"

Būšot kadriļu balle. Kas tās kadriļas tādas?
Tās ir tās pašas vecās, labās krusta dejas. Tikai "spranciski" nosauktas par kadriļām. Arī krievi tā sauc, jo franču mode Krievijas impērijā, kuras nomale tad bija Latvija un saucās par pavisam citādi, arī bija lielā cieņā.

Tā ir vēsture un Universitātē, kā jau zinātnes templī vēsturi tur lielā godā. Tāpēc nelielas vēsturiskas pārdomas.

Vēstures avoti liecina, ka krusta dejas, kuras dejo vismaz četri cilvēki, kas sastājas krustā, ir bijušas zināmas un dejotas jau sen pirms Eiropas kultūrā parādījās jauna modes deja - kadriļa. Tas pats Latvijā - kadriļa zemnieku kultūrā parādās tikai pēc Napoleona kariem un pazūd līdz ar I Pasaules karu. Tik īsā laikā - nepilnos simts gadu, kadriļa un tai līdzīgās dejas (tai skaitā Rundiļas, Franksēzes,  Anglēzes u.c.) tā īsti līdz folkloras godam nenonāk un uz to norāda jau Jurjānu Andrejs savā dejas folkloras krājumā. Dažos novados kadriļas vārds neieviešas vai dzīvo jaunmodes kadriļas līdz ar senākām krusta dejām. Piemēram Rucavā saglabājas un tiek dejotas tādas dejas kā Sešdancis, Divpadsmitdancis, Deviņdancis. Kadriļas ir no dejas zīmējuma viedokļa līdzīgas rucaviešu dejām.

Populāra deja Latvijā XIX XX gadsimtu mijā kļūst Ačikops, deja, kura kļūst par laikam pirmo nacionālo krusta deju un dejo jau pirmajos Aizsargu dejas un vingrošanas svētkos.

Interesanti, ka riņķa kadriļa jeb rundiļa ir bijusi pazīstama Zemgalē, kur atrodas labi zināmā Rundāle. Tomēr te var būt arī neliela vārdu spoēle, jo deja ar šādu nosaukumu Rondo ir pazīstama arī kā mūzikas forma.

Tad ielūkosimies Dandaru Kadriļas ballē, ko rīkoja par godu šīs jau var teikt diezgan slavenās Deju folkloras kopas dzimšanas dienai. Šie visi ir mani foto, ja kas :)

Vai tiešam tas bija pirms 35 gadiem, kad šajā Lielajā aulā pieņēmu lēmumu, ka cita ceļa nav –
LATVIJAS UNVERSITĀTĒ IR JĀDIBINA DEJU FOLKLORAS KOPA

Viens no iespaidīgākajiem skatiem – Visi dejo PUĶĪT PA DAMBI

Smalkais stils prasa kaligrāfiski aprakstītu ielūgumu. XX.g.s. sākuma pilsētas mode vēl neļauj pāriniekiem brīvi dabūties un jāpārvar formāli šķēršļi – piemēram jāaizpilda Deju kartes, lai katrs ar katru var padejot.

Dandari un Baltica

Šīs vasaras folkloras festivāls Baltika (Baltica) parādīja, ka tautas dejas draugi Latvijā spēj sniegt arī pašmāju skatītājiem interesantus un aizraujošus priekšnesumus. Runa ir par Tautas dejas koncertu Rīgas Latviešu biedrībā. Par koncerta labumiem jau rakstīju vasarā dancepunkc un dancolācī.

Kāda nozīme te Dandariem?

Nozīme ir tāda, ka dejā tāpat kā katrā jomā ir nepieciešami gan pārgalvīgie pirmatklājēji, gan smagā ikdienas darba darītāji, gan mudinātāji un rosinātāji, kas neļauj iesūnot un iestigt ikdienas vienmuļībā.

Dandariem liktens bija lēmis kļūt par jauna dejas žanra aizsācējiem. Tautas deja jeb biežāk folkloras deja un dažkārt arī sadzīviskā forma, ko sauc par dančiem arvien vairāk nostiprinās sabiedrības apziņā, kā īpaša kultūras vērtība, kā no tautiskās dejas atšķirīga deja ar savu īpašu valodu.

Vai Dandari arī tagad, vairāk kā 30 gadus pēc izveidošanas, spēs būt kustības priekšgalā un rādīt jaunus ceļus? Minētais koncerts deva cerības. Paskatīsimies, kā būs dzīvē?

Kā ar Ieviņām?

LMA studenta Oskara Patjanko koncerteksāmens (2012. g. 29.03.), kur viņš spēlēja ieviņas, atsauca atmiņās tos laikus, kad pats tādas spēlēju. Tas bija 1982. gada līdz apm. 1985. gadam. Ieviņas nopirku Suntažos, kur mājā pie pašas stacijas dzīvoja muzikanta Bebra atraitne, kura man pārdeva Saulīša darinātās gumžiņas par 120 rubļiem padomju naudā. Tagad šīs ermoņika spēlē Dandari.

Te ir Folkloras TV sagatavots ziņu sižets no O. Patjanko eksāmena



un arī daži foto no manām ermoņikista gaitām :

Dandaru vadītājs Ernests Spīčs spēlē ieviņas Liepājas PI folkloras sarīkojumā studentiem kopā ar Sandru Mīļo 1983. (?) g.novembrī. 

Dandaru vadītājs Ernests Spīčs spēlē ieviņas Brīvdabas muzejā kopā ar Sandru Mīļo 1984. (?) jūnijā. 

Dandaru vadītājs Ernests Spīčs spēlē ieviņas Tallinas rātslaukumā Studentu svētku Gaudeamus koncertā 1984. gada jūlijā.  Aizmugurā Dandaru muzikantes Dace Liberte, Dace, Kaiva Damberga.

Interesē Žepers

Rēzeknes Augstskolas radītas un ES finansēta projekta ietvaros tiek veidota Latgales enciklopēdiska vārdnīca.

Šajā vārdnīcā atradusies vieta arī Žeperam.

Tādēļ bija stimuls atjaunot informāciju Žepera mājas lapā

Sveiciens XXXI dzimšanas dienā!

Dandari atkal par gadiņu vecāki!
Daudz laimīgu dejas mirkļu! Un dejot tā, ka zeme rīb!

Dandaru budēļi pie Baltā nama

Kādu dienu nolēmu pastaigāties pa Rīgas bulvāriem. Sāku no Raiņa bulvāra un aizgāju līdz Aspazijas bulvārim. Skatos un neticu savām acīm – pie Baltā nama put sniegs un izskatās, ka ka kāds kārpās. Tad no kupenas izlīda stalts junēklis otrādi uzvilktu pavecu aitādas kažociņu. Nopurināja sniegu un pakēra tādā pašā tērpā tērptu būtni un ļoti nosalušu – sarkanu seju, un vēl žagaru kušķi uz galvas, un skrēja sildīties tuvāk mūzikai, ko itin jauki spēlēja vēl vairāk nosaluši Dandari.

Tā varētu rakstīt kāds ciitautietis, kurš, nekā te nesaprazdams, būtu ieradies satikties ar Valsts prezidentu pie baltā nama ieejas.

Tam iedomātam cittautietim būtu pilnīga taisnība. Tiešām, pie mūsu baltā nama – Operas svētdienā (19.dec.) LNT dīvas Katrīnas P. aicināti bija pāri kanālam atnākuši Dandari budēļu kažokos, cepurēs un krāsās.

Par Dandaru vārda izvēli

Sākumā bija Fizmatu tautiskās dejas pulciņš,

tad tapa L(V)U Folkloras studija...

tad radās doma, ka vajag savu nosaukumu.

Taisījām konkursu. Sarakstījām uz lapiņām veseli rindu ar daiļiem nosaukumiem, pietiktu visai Rīgai un vairāk.

Es uzrakstīju Dandari. Tas man vairākas naktis skanēja ausīs.

Tad finālā palika 2 nosaukumi – Spriņģi un Dandari. Uzsvēru, ka vajag Dandarus un pie tā palika.

Kad gāju nosaukumu apstiprināt, tad man KM ierēdnis prasīja, kas tas par tādu nesaprotamu vārdu. Nezināju, ko, lai saka. Atbildēju, ka no 2 vārdiem – Dancot+Darīt. Tas ierēdnim patika.

Nupat izlasīju tīmeklī šādu tekstu:

"The once powerful Raj, or ruling Gonds, have now been reduced to the status of a tribe that needs the protection of the Indian government for its survival. In defiance of their poverty and lack of power, the Raj Gonds every year celebrate Dandari, a ritual of their former authority and of their philosophy. The symbolism of Dandari is complex; riddles and skits allow the Gonds to laugh at their fate while certain young men, through their dress and actions, blur the distinctions between gods and men, between men and nature. ... Anthropologist: Michael Yorke."

Ko domājat jūs?

XXX koncerts

Jāatzīst, ka esmu gandarīts par to, ka Dandari turās labi un spēj izveidot sakarīgu Lielajā Aulā rādāmu koncerta programmu. Interesanti likās, ka koncerts ir veidots kā uzvedums. Šķiet, tādi bija Dandaros pieņemti ap 1985. gadu un šad tad atkal veidoti, kad nu uznākusi luste vai vajadzība.

Paldies tām Dandaru meitām (īpaši Dacītei Visnolai), kuras mani pierunāja piedalīties un izveidot jaunu, nedejotu deju.

+

Dandari joprojām spēj nodejot Aulejas Žeperu pat ļoti labi;

Dandaros ir daudz dalībnieku;

Dandaros ir daudz muzikantu;

Dandaros ir daudz puišu;

Dandaros sāk parādīties labi sagatavoti dalībnieki no bērnu kopām (kas dod iespēju izveidot supergrupu)

Dandari ir organizēti, kārtīgi, labi izskatās un zina, ko dara (nju vismaz tāds iespaids)

Dandaru ideāls 1978. gadā

Mana iecerētā ansambļa profilu izveidoju 1978. gada augustā pēc ceļojuma uz Sovākiju un Morāviju, kur apmeklēju trīs dažādus folkloras festivālus Svidņikā, Strāžnicē un Vīhodnā. Tad ievēroju, ka festivālos notiek ļoti aizrautīga muzicēšana un dejošana, pie tam dejošana nemaz netraucē cilvēkiem dziedāt un vēl lēkājot arī paspēt uzspēlēt vijoli vai stabuli.

Sapratu, ka mans ir iespēja radīt jauna veida grupu – tādu, kas līdzinātos XX gadsimta 70. gadu labākajiem profesionāļiem – dejotu kā valsts deju ansamlis DAILE, muzicētu kā ļoti populārais ansamblis ORNAMENTS un dziedātu kā pasaulslavenais koris AVE SOL, pie tam darītu to visu kopā.

Jā, tik vien un ne mazāk!

Tāda ansambļa nebija, nebija, no kā noskatīt līdz šim nebijušū pieredzi. tāpēc sākumā laikam kļūdu bija daudz. Arī resursu nebija. Visi man zināmie jaunieši, kad viņiem pajautāju, vai viņi varētu reizē dziedāt un dejot, aizrādīja, ka tas ir neispējami un pat ļoti neveselīgi. Tāpēc nekas cits neatlika, kā turpināt darboties ar Fizikas un matemātikas fakultātes deju kopiņu, kur mani, horeogrāfijas studentu bija paaicinājusi tautiskās dejas liela entiziaste Halina Veide.

Tomēr pāris gadu pagāja, kamēr pats aptvēru, kas jādara, kā arī to, ka gatavus dalībniekus nedabūšu – tie būs pašam jāaudzina.

Astes celšana

Kas sunim asti cels?

Man bija tā iespēja un gods dibinā† un darboties sava laika visprogresīvākajā folkloras/mākslas pulciņā, kurš ir atstājis ilglaicīgu ietekmi uz Latvijas kultūru. Tas darbs, kas tika izdarīts vēl nav ne izvērtēts, ne novērtēts. Jāsaprot, ka pašu augstāko vērtējumu jau dod cilvēki ar to, ka maina savu domāšanu, uzvedību un rīcības motivāciju.

Mēs XXgs. 80 gados Izveidojām jaunu paradigmu un ar to parādījām jaunu ceļu visiem, kas nodarbojas ar tradicionālo deju, ar skatuvisko deju un līdz ar to arī palīdzējām veidot jaunu deju svētku modeli. Pirmais grūdiens bija Koncerts L(V)U Lielajā aulā 1981. gada maijā, Tas bija mans diplomdarbs. Kopā ar jaunajiem Dandariem parādījām, kādas ir folkloras dejas iespējas. Tas bija pārliecinošs. Mans pedagogs, horeogrāfs un dejas pētnieks Harijas Sūna staroja. LMA prorektors, komponists Dzintars Kļaviņš spieda roku un teica, ka mums ir grandiozi plāni, kas izdosies, jo viņš saredz šāda stila uzvaras gājienu. Brīdināja arī par elitārisma briesmām. Folklorists, LFK pētnieks Jānis Rozenbergs uzsvēra, ka svarīgi, ka mēs esam iesaistījuši pietiekami daudz puišu. Lai dižajiem vīriem vieglas smiltis! Ko domāja Ingrīda Saulīte, kad saulaini smaidīja? Tas būs jāpajautā viņai pašai, kamēr vēl ir tāda iespēja.

Nākošāis Lielais Ceļa Stabs, ko sasniedzām bija uzvara jaunrades dejas skatē 1982. gadā ar "Latgaliešu kāzu polku". Startējot tūlīt aiz profesionālās deju grupas Daile, kura prezentēja U. Žagatas laikam visu laiku dižāko deju "Dejotprieks" mēs, jauniņa studentu folkloras kopiņa (Dandari) nenobālējām, bet nostājāmies līdzās profiņiem uz viena pakāpiena. Jau pēc vairākiem gadiem Daile savā repertuārā iekļāva citu mūsu deju "Aulejas žeperu". Drīz radās tādas kopas kā Dziga, Musturs, Sudmaliņas, kas pārņēma un ietekmējās no Dandaru stila, radās dejas folkloras festivāls Sudmaliņas un bija citi jauki notikumi, bet tas ir jau cits stāsts.

Tādu slavas apmirdzētu brīžu bija daudz. Cilvēki izteica apbrīnu un tālredzīgi zīlēja, ka tuvākajos Deju svētkos dejos tieši tādas dejas, kādas mēs popularizējām. Nu tas ir noticis. Var teikt 90% no Deju svētku repertuāra sastāv no dejām, kas ir veidotas folkloras stilistikā – Dandaru stilā.

Vēl tikai atlicis viens solis līdz tam, lai būtu iespējams Deju svētkus eksportēt. Ar saviem studentiem pirms pāris gadiem strādājām pie šāda modeļa izveides. Varbūt kāds no viņiem būs tik talantīgs, ka spēs to ieviest.

Video atmiņas no Dandaru 1. brauciena uz ASV

1989. gadā Dandari staroja. Plānojās brauciens uz ASV folkloras festivālu Bransonā. Toreiz, vēl PSRS laikā uz ASV varēja izbraukt tikai tad, ja no ASV puses bija ielūgums. Dandari šādu ielūgumu bija dabūjuši, kad 1988. gadā Rīgā notika festivāls Baltica un amerikāņu grupas vadītājs – festivāla direktors uzaicināja Dandarus braukt piedalīties viņa festivālā. Tiesa Dandari brauca pavisam uz citu festivālu, jo uz minēto jau bija pieteikušies pārāk daudz gribētāju.

Kā tur gāja, tas ir garš, piedzīvojumiem bagāts un ļoti interesants stāsts. Vienkāršāk ir pastāstīt un parādīt, kā gāja koncertos. Par to ir uzņemta videolente, jo sasaņā ar vienošanos ar LVU Studentu arodkomiteju (vad. V. Koziols) un Studentu centru (vad. I. Slavinskis), līdzi brauca arī videooperators Ints Indriksons, kurš filmēja notikumus. daļu no safilmētā materiāla, pateicoties Raimondam, var apskatīt Dandaru profillapā draugiem.lv.

Lielais Tūdaliņš

Lielais Tūdaliņš ir viena no pirmajām tautas dejām, kuru sāka dejot Folkloras kustības ietvaros tad, kad sapulcējās pietiekošs cilvēku skaits. Ņemot vērā, ka toreiz , sākot no 1978. gada Folkloras viļņa iespaidā dažādi gadskārtu sarīkojumu, ko rīkoja aktīvākās kopas (Skandinieki no 1976., Savieši no 1980.), Brīvdabas muzejs, kā arī ievērojamu folkloras vācēju un pētnieku atceres dienas bija kupli apmeklētas, tad noslēgumā, kad sākās Sadancošanas daļa, bieži vien dejoja dažādus Tūdaliņ, tāgadiņ variantus.

Dandari, kur vien piedalījās, tur dejoja līdzi un nebija pārāk grūti šo rindas deju ieviest arī priekšnesumos. Apskatīju, ko raksta H. Sūna savās dejas grāmatās un secināju, ka šāds variants ir bijis arī viņa slavenās Audēju dejas pamatā. Līdzīgas dejas ar ložņāšanu vārtiņos, savdabīgām vijām un žoga pīšanu ir arī visām Baltijas krastos dzīvojšām tautām.

Redzamajā video, kas uzņemts ASV folkloras fetivālā OLDE COUNTRY FOLK FESTIVAL, ir jau nostabilizējies Lielā Tūdaliņa variants.

Māte savas meitas sauca – kā izdejot mītu?

Ir tāda dziesma. Mīts par dvēseles pārceļošanu kokā, no kura griezta kokle skan kā meitenes balss, jo tur viņas dvēsele skan. To izstāstīt var minūtes laikā, izdziedāt 3+ minūtēs, bet kā to izdejot?

Būs nūģi un dejas nedraugi, kuri teiks, tas nav dejojams! Ko, lai šiem saka...negribi, nedejo.

Tomēr uzdevums nav no vienkāršajiem. Stereotipais uzskats par tautas deju ir tāds, ka tā ir dejošana pa pāriem un tikai noteiktos ornamentos t.i. cimdu raksti, jostu raksti. Tas nav slikts uzskats, bet rada priekšstatu, ka mēs no senčiem esam mantojuši tikai ierobežotu horeogrāfiskās folkloras daļu. Ļoti ierobežotu. Jocīgi, ka katrs latviešu sabiedrisks darbinieks, kas grib izteikties par deju uzsver tieši šo aprobežoto uzskatu.

Mūsu deja nav ne rēna, ne vienmuļa, ne vienveidīga. Tieši otrādi...tā vienmēr bijusi ļoti dzīvelīga, sparīga, daudzveidīga un bagātīga. Ko vien nenozīmē deju dziesma ES NENĀCU ŠAI VIETĀ SAVU MIEGU IZGULĒT
Mūsu tautas dejā ( lūdzu nejaukt ar tautisko deju) liela nozīme improvizācijai un variācijai tieši individuālā plāksnē. Puiši dejo lieliem lēcieniem (lēkšiem, lēkšiem aulēkšiem), kājas piecirsdami, paši un meitas apmesdami uz vietas (uz dāldera riņķi griezu, uz pimbera apsagriezu)

Tādu deju, kur jāizdejo stāsts, sauc par balādi. Tāda balāde ir mūsu Māte savas meitas sauca.

Grāmatu vešana 1

Kad dibinājās Dandari, tad amatiermākslas lauciņā, ko tad sauca par mākslinieciso pašdarbību, valdīja strikti noteikumi. Viens no noteikumiem bija tas, ka, lai kontrolētu kolektīva dalībniekus, ieviešami un aizpildāmi apmeklējumu žurnāli. Šie žurnāli ir saglabājušies un te jūs redzat pirmos trīs. Pirmas (no kreisās sākts pat 1979. gadā vēl kā Fizikas un matemātikas deju pulciņa žurnāls, bet topot par augsskolas centrālo kolektīvu žurnāls netika mainīts.

Otrā attēlā redzam topošo Dandaru dalībnieku sarakstu. no 1. līdz 12. numuram ir īstās kopas dalībnieces, bet tālāk ierakstītas jaunās dalībnieces, kas veidoja LVU Folkloras studiju.

1. koncerts pirms 30 gadiem

Te ielikšu tikai mazu foto, kas dokumentāli apliecina brīdi, kad radās Dandari.

Foto ir no manas Dandaru koncertgrāmatas, kur esmu reģistrējis visus koncertus no 1980. līdz 2000. gadam, kad man pašam bija tas gods izveidot un vadīt šo studentu kopu.

Mēģinājumā – koncertā piedalījās 4 pāri. Diemžēl toreiz grāmatā neierakstīju, precīzi kuri bija tie sākuma cilvēki.

Iespējams, ka eksistē arī fotogrāfijas. Tikai jāpameklē.

1. mēģinājums pēc 30. gadiem

7. okobrī Dandari aicināja visus vecos dalībniekus uz mēģinājumu. Arī es sataisījos un aizgāju uz slaveno Zeļļu ielas zāli, kur aizvien mēģina LU Dandari.

Biju cerējis satikt tikai nedaudzus vecos šobrīd neaktīvos dalībniekus, bet ieraudzīju kuplu jauniešu pulku. Veco diemžēl nebija daudz. Tas skumdināja, bet tikai nedaudz.

No šī mēģa te ievietoju Aulejas Žepera fragmentu. Kā redzams "vecie" ļoti cenšas sevi parādīt. Jaunie to novērtē:)



Aulejas Žepers ir latgaliešu Krusta dancis pēc Prankusejas (Franksēzes) parauga. To 1987.-88. – 89. gados vasarās pierakstīju, daudzkārt ciemodamies Meža Goldos pie muzikanta Jakoveļu Jāņa, Dzalbos pie Monikas Dzalbas, Helēnas Dzalbas un arī pašā Aulejas centrā pie visām Aulejas sievām uzreiz. No gabaliņiem vien tika salasīta šī deja. Man šajā darbā vienu vasaru palīdzēja Sandra Lipska un Sandra Strautiņa, kas kopā ar manu ģimeni ciemojās pie aulejiešiem.

Šodien!

Kalendārā toreiz bija ierakstīts 1980. gada 14. novembris. Vakarā pēc lekcijām Latvijas Valsts Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes studentu deju pulciņa dalībnieki pulcējās Visvalža ielā 4a, Filoloģijas fakultātes Aktu zālē. Nākošajā dienā bija paredzēts braukt uz Kauņu, lai apciemotu Kauņas fakultātes studentus. Tāpēc fakultātes vadība bija lūgusi sarīkot priekšnesumus sākumā tepat uz vietas, sak, lai pārbaudītu, ko studenti māk. Stdenti dejoja un dziedāja. Es sapratu, ka izdevīgs brīdis ir klāt un jau agrāk briedušo domu izteicu skaļi – jādibina folkloras ansamblis – studija. Nākošā rītā uz Kauņu jau brauca jaundibinātā LVU Folkloras studija.

...

Tā sākās stāsts par Dandariem. Vai varbūt tas sākās jau agrāk 1977. gadā, kad mani uzrunāja Halina Veide, lai nākot vadīt fakultātes pulciņu. Toreiz piekritu tikai tāpēc, ka tika solīta laboranta vieta Universitātē un atalgojums. Halinu labi pazinu, zināju, ka fakultāte izceļas ar lielu dzīvīgumu un dejas mīlestību. Piekritu.