Māte savas meitas sauca – kā izdejot mītu?

Ir tāda dziesma. Mīts par dvēseles pārceļošanu kokā, no kura griezta kokle skan kā meitenes balss, jo tur viņas dvēsele skan. To izstāstīt var minūtes laikā, izdziedāt 3+ minūtēs, bet kā to izdejot?

Būs nūģi un dejas nedraugi, kuri teiks, tas nav dejojams! Ko, lai šiem saka...negribi, nedejo.

Tomēr uzdevums nav no vienkāršajiem. Stereotipais uzskats par tautas deju ir tāds, ka tā ir dejošana pa pāriem un tikai noteiktos ornamentos t.i. cimdu raksti, jostu raksti. Tas nav slikts uzskats, bet rada priekšstatu, ka mēs no senčiem esam mantojuši tikai ierobežotu horeogrāfiskās folkloras daļu. Ļoti ierobežotu. Jocīgi, ka katrs latviešu sabiedrisks darbinieks, kas grib izteikties par deju uzsver tieši šo aprobežoto uzskatu.

Mūsu deja nav ne rēna, ne vienmuļa, ne vienveidīga. Tieši otrādi...tā vienmēr bijusi ļoti dzīvelīga, sparīga, daudzveidīga un bagātīga. Ko vien nenozīmē deju dziesma ES NENĀCU ŠAI VIETĀ SAVU MIEGU IZGULĒT
Mūsu tautas dejā ( lūdzu nejaukt ar tautisko deju) liela nozīme improvizācijai un variācijai tieši individuālā plāksnē. Puiši dejo lieliem lēcieniem (lēkšiem, lēkšiem aulēkšiem), kājas piecirsdami, paši un meitas apmesdami uz vietas (uz dāldera riņķi griezu, uz pimbera apsagriezu)

Tādu deju, kur jāizdejo stāsts, sauc par balādi. Tāda balāde ir mūsu Māte savas meitas sauca.

1. mēģinājums pēc 30. gadiem

7. okobrī Dandari aicināja visus vecos dalībniekus uz mēģinājumu. Arī es sataisījos un aizgāju uz slaveno Zeļļu ielas zāli, kur aizvien mēģina LU Dandari.

Biju cerējis satikt tikai nedaudzus vecos šobrīd neaktīvos dalībniekus, bet ieraudzīju kuplu jauniešu pulku. Veco diemžēl nebija daudz. Tas skumdināja, bet tikai nedaudz.

No šī mēģa te ievietoju Aulejas Žepera fragmentu. Kā redzams "vecie" ļoti cenšas sevi parādīt. Jaunie to novērtē:)



Aulejas Žepers ir latgaliešu Krusta dancis pēc Prankusejas (Franksēzes) parauga. To 1987.-88. – 89. gados vasarās pierakstīju, daudzkārt ciemodamies Meža Goldos pie muzikanta Jakoveļu Jāņa, Dzalbos pie Monikas Dzalbas, Helēnas Dzalbas un arī pašā Aulejas centrā pie visām Aulejas sievām uzreiz. No gabaliņiem vien tika salasīta šī deja. Man šajā darbā vienu vasaru palīdzēja Sandra Lipska un Sandra Strautiņa, kas kopā ar manu ģimeni ciemojās pie aulejiešiem.