Lielais Tūdaliņš

Lielais Tūdaliņš ir viena no pirmajām tautas dejām, kuru sāka dejot Folkloras kustības ietvaros tad, kad sapulcējās pietiekošs cilvēku skaits. Ņemot vērā, ka toreiz , sākot no 1978. gada Folkloras viļņa iespaidā dažādi gadskārtu sarīkojumu, ko rīkoja aktīvākās kopas (Skandinieki no 1976., Savieši no 1980.), Brīvdabas muzejs, kā arī ievērojamu folkloras vācēju un pētnieku atceres dienas bija kupli apmeklētas, tad noslēgumā, kad sākās Sadancošanas daļa, bieži vien dejoja dažādus Tūdaliņ, tāgadiņ variantus.

Dandari, kur vien piedalījās, tur dejoja līdzi un nebija pārāk grūti šo rindas deju ieviest arī priekšnesumos. Apskatīju, ko raksta H. Sūna savās dejas grāmatās un secināju, ka šāds variants ir bijis arī viņa slavenās Audēju dejas pamatā. Līdzīgas dejas ar ložņāšanu vārtiņos, savdabīgām vijām un žoga pīšanu ir arī visām Baltijas krastos dzīvojšām tautām.

Redzamajā video, kas uzņemts ASV folkloras fetivālā OLDE COUNTRY FOLK FESTIVAL, ir jau nostabilizējies Lielā Tūdaliņa variants.

Māte savas meitas sauca – kā izdejot mītu?

Ir tāda dziesma. Mīts par dvēseles pārceļošanu kokā, no kura griezta kokle skan kā meitenes balss, jo tur viņas dvēsele skan. To izstāstīt var minūtes laikā, izdziedāt 3+ minūtēs, bet kā to izdejot?

Būs nūģi un dejas nedraugi, kuri teiks, tas nav dejojams! Ko, lai šiem saka...negribi, nedejo.

Tomēr uzdevums nav no vienkāršajiem. Stereotipais uzskats par tautas deju ir tāds, ka tā ir dejošana pa pāriem un tikai noteiktos ornamentos t.i. cimdu raksti, jostu raksti. Tas nav slikts uzskats, bet rada priekšstatu, ka mēs no senčiem esam mantojuši tikai ierobežotu horeogrāfiskās folkloras daļu. Ļoti ierobežotu. Jocīgi, ka katrs latviešu sabiedrisks darbinieks, kas grib izteikties par deju uzsver tieši šo aprobežoto uzskatu.

Mūsu deja nav ne rēna, ne vienmuļa, ne vienveidīga. Tieši otrādi...tā vienmēr bijusi ļoti dzīvelīga, sparīga, daudzveidīga un bagātīga. Ko vien nenozīmē deju dziesma ES NENĀCU ŠAI VIETĀ SAVU MIEGU IZGULĒT
Mūsu tautas dejā ( lūdzu nejaukt ar tautisko deju) liela nozīme improvizācijai un variācijai tieši individuālā plāksnē. Puiši dejo lieliem lēcieniem (lēkšiem, lēkšiem aulēkšiem), kājas piecirsdami, paši un meitas apmesdami uz vietas (uz dāldera riņķi griezu, uz pimbera apsagriezu)

Tādu deju, kur jāizdejo stāsts, sauc par balādi. Tāda balāde ir mūsu Māte savas meitas sauca.

Grāmatu vešana 1

Kad dibinājās Dandari, tad amatiermākslas lauciņā, ko tad sauca par mākslinieciso pašdarbību, valdīja strikti noteikumi. Viens no noteikumiem bija tas, ka, lai kontrolētu kolektīva dalībniekus, ieviešami un aizpildāmi apmeklējumu žurnāli. Šie žurnāli ir saglabājušies un te jūs redzat pirmos trīs. Pirmas (no kreisās sākts pat 1979. gadā vēl kā Fizikas un matemātikas deju pulciņa žurnāls, bet topot par augsskolas centrālo kolektīvu žurnāls netika mainīts.

Otrā attēlā redzam topošo Dandaru dalībnieku sarakstu. no 1. līdz 12. numuram ir īstās kopas dalībnieces, bet tālāk ierakstītas jaunās dalībnieces, kas veidoja LVU Folkloras studiju.